Viss par Gruziju

Gruzijas vēsture

Kopš 6. gadsimta p. m. ē. tagadējā Gruzija bija joniešu kolonija. Kolonijas rietumdaļu dēvēja par Kolhīdu (Kolkhida), bet austrumus – par Ibēriju (Iberia). 4. gadsimtā p. m. ē. Gruzijas teritorijā esošās valstiņas apvienojās vienā karalistē, savukārt mūsu ēras 4. gadsimtā Gruzija pieņēma kristietību. 7. gadsimtā Gruziju iekaroja arābi, bet 11. gadsimtā – turki seldžuki. Jau sākot ar 10. gadsimtu, Gruzijā bija vērojamas valsts centralizācijas tendences un pakāpeniska pāreja no feodālajām kņazistēm uz centralizētu valsts pārvaldi. Šis process beidzās 12. gadsimta sākumā, kad Dāvids IV, dēvēts arī par Dāvidu Celtnieku, izveidoja vienotu Gruzijas valsti. Viņš padzina turkus un, iekarojis plašas kaimiņvalstu teritorijas, tostarp daļu Armēnijas, atjaunoja valsts neatkarību. Neatkarīgas Gruzijas valsts izveidošana rosināja vispārēju nacionālo uzplaukumu, kas cita starpā ietekmēja arī arhitektūras attīstību. Šajā laikā tika uzcelti Gruzijas lielākie dievnami – Bagrata (Bagrat) baznīca Kutaisi (Kutaisi) (1003. gads), Svetichoveli (Sveti-Tskhoveli) katedrāle Mchetā (Mtskhet) (1010.–1029. gads), Alaverdi (Alaverdy) katedrāle (11. gadsimta pirmais ceturksnis) un Samtavisi (Samtavisi) baznīca (1030. gads). Netālu no Kutaisi Dāvids Celtnieks nodibināju vienu no svarīgākajiem Gruzijas klosteriem – Gelati klosteri (1106.-1125. gads). Klostera komplekss ietvēra grandiozu centrālo dievnamu, akadēmijas ēku un citas celtnes.

13. gadsimtā Gruziju iekaroja mongoļi; vēlāk tā nonāca Irānas un Osmaņu impērijas varā. 18. gadsimta vidū tika nodibināta Gruzijas karaliste, kas 1801. gadā kļuva par Krievijas impērijas sastāvdaļu. Pēdējos 200 gadus Gruzijas vēsture ir cieši saistīta ar Krievijas impērijas vēsturi – vispirms Gruzija bija Krievijas province, bet pēc tam – padomju republika. 1918. gadā Gruzija atguva neatkarību. 1922. gadā Gruzija kopā ar Armēniju un Azerbaidžānu izveidoja Aizkaukāza Padomju Federatīvo Sociālistisko Republiku, bet 1936. gadā Gruziju ar varu iekļāva PSRS sastāvā. 1991. gada aprīlī Gruzija pasludināja neatkarību no PSRS. 1992. gadā Gruzija tika uzņemta ANO.

2003. gadā valdības mēģinājums ietekmēt vēlēšanu rezultātus izraisīja plašu sabiedrības neapmierinātību, kas beidzās ar valsts prezidenta Eduarda Ševardnadzes (Eduard Shevardnadze) atkāpšanos no amata. 2004. gadā par Gruzijas prezidentu tika ievēlēts Mihails Saakašvili (Mikhail Saakashvili).

Valsts nosaukums:

  • vispārpieņemtais pilnais nosaukums – Gruzijas Republika;
  • vispārpieņemtais īsais nosaukums – Gruzija;
  • vietējais pilnais nosaukums – Sakartvelo Republika;
  • vietējais īsais nosaukums – Sakartvelo.

Ģeogrāfiskās koordinātas: 41–44 ziemeļu platums, 40–47 austrumu garums. Gruzija atrodas Eiropas dienvidrietumos Aizkaukāza centrālajā un rietumu daļā. Tā robežojas ar Krieviju ziemeļos, Azerbaidžānu austrumos un Armēniju un Turciju dienvidos. Rietumos to apskalo Melnā jūra.

Platība: 69700 km²; 20% Gruzijas kopējās teritorijas neatrodas valsts kontrolē.

Klimats: valsts rietumos – subtropisks, austrumos – pārejas klimats (no tropiska uz mērenu). Visā valsts teritorijā klimatiskos apstākļus sarežģī kalni, taču vairums kalnu grēdu stiepjas rietumu-austrumu virzienā, tāpēc pat vistālākos reģionos ir jūtama Melnās jūras silto gaisa masu ietekme.

Iedzīvotāju skaits: 4 385 400 iedzīvotāju (2009. gada sākumā).

Galvaspilsēta: Tbilisi.

Lielākās pilsētas: Tbilisi, Kutaisi, Batumi (Batumi), Rustavi (Rustavi).

Administratīvais iedalījums: Gruzijā ir 53 rajoni un divas autonomās republikas, kas veido 12 apgabalus, kā arī 11 pilsētas.

Rajoni: Abaša (Abasha), Adigeni (Adigeni), Ahalcihe (Akhaltsikhe), Ahalgori (Akhalgora), Ahmeta (Akhmeta), Ambrolauri (Ambrolauri), Bahdati (Bakhdati), Bolnisi (Bolnisi), Bordžomi, Cageri (Tsageri), Calendžiha (Tsalendjika), Calka (Tsalka), Čkorocku (Chkorosku), Čohatauri (Chokhatauri), Dedoplisckaro (Dedoplistskaro), Dmanisi (Dmanisi), Dušeti (Dusheti), Džava (Djaava), Gardabani (Gardabani), Gurdžaani (Gurdjaani), Haragauli, Hašuri, Hobi (Khobi), Honi (Khoni), Kareli (Kareli), Kaspi (Kaspi), Kazbegi (Kazbegi), Kvareli (Kvareli), Lagodehi (Lagodekhi), Lančhuti (Lanchkhuti), Lentehi (Lentekhi), Marneuli (Marneuli), Martvili (Martvili), Mcheta, Mestija (Mestia), Ninocminda (Ninotsminda), Oni (Oni), Ozurgeti (Ozurgeti), Sačhere (Sachkhere), Sagaredžo (Sagaredjo), Samtredija (Samtrediya), Senaki (Senaki), Signahi (Signakhi), Telavi (Telavi), Terdžola (Terdjola), Tetrickaro (Tetritskaro), Tianeti (Tianeti), Vani (Vani), Zestaponi (Zestafoni), Zugdidi (Zugdidi).

Autonomās republikas: Abhāzija (Abkhazia), kas neatrodas Gruzijas valsts kontrolē, un Adžārija (Adzharia).

Lielākās pilsētas: Batumi, Čiatura (Chiatura), Gori (Gori), Kutaisi, Poti, Rustavi, Suhumi (Sukhumi), Tbilisi, Tkibuli (Tkibuli), Chinvali (Tskhinvali), Ckaltubo (Tskaltubo).

12 apgabali:

  • Abhāzija (Suhumi);
  • Adžārija (Batumi);
  • Gurija (Guria) (Ozurgeti);
  • Imeretija (Imereti) (Kutaisi);
  • Kahetija (Kakheti) (Telavi);
  • Lejaskartlija (Kvemo Kartli) (Rustavi);
  • Mcheta-Mtianeti (Mtskheta-Mtianeti) (Mcheta);
  • Rača-Lečhumi un Lejassvanetija (Racha-Lechkhumi-Kvemo-Svaneti) (Ambrolauri);
  • Megrelija-Augšsvanetija (Samegrelo-Zemo Svaneti) (Zugdidi);
  • Samche-Džavahetija (Samtskhe-Jevakheti) (Ahalcihe);
  • Iekšējā Kartlija (Shida Kartli) (Gori);
  • Tbilisi (Tbilisi).

Etniskais sastāvs (2002. gada dati):

  • gruzīni – 83,8%;
  • azerbaidžāņi – 6,5%;
  • armēņi – 5,7%;
  • krievi – 1,5%;
  • citi – 2,5%.

Valodas:

  • gruzīnu (valsts valoda) – 71%;
  • krievu – 9%;
  • armēņu – 7%;
  • azerbaidžāņu – 6%;
  • citas – 7%.
  • Abhāzijas oficiālā valoda ir abhāziešu valoda.

Reliģiskā piederība:

  • pareizticība (vairums gruzīnu un krievu, daļa abhāziešu, osetīnu un grieķu) – 83,9%;
  • armēņu apustuliskā baznīca (armēņi) – 3,9%;
  • katolicisms (neliela daļa gruzīnu un armēņu) – 0,8%;
  • sunnītu islāms (Adžārijā un Meshetijā-Džavahetijā (Meskhet-Dzhavakheti) dzīvojošie gruzīni, abhāzieši, azerbaidžāņi, kisti) – 9,9 %.