Preču zīmes vēsture

Bordžomi minerālie avoti tika atklāti pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem. Par to liecina septiņas akmens vannas, kas tika atrastas 20. gadsimta sākumā un ir attiecināmas uz mūsu ēras 1. gadu tūkstoša sākumu. Acīmredzot tolaik minerālūdeni izmantoja nevis dzeršanai, bet gan vannām. Vēlāk avoti ilgu laiku grima aizmirstībā, bet to atrašanās vietas bija pamestas novārtā.

Lai cik pārsteidzoši tas nebūtu, jaunu uzplaukumu minerālajiem avotiem nesa militārpersonas – 1829. gadā Bordžomi tika izvietots Hersonas (Kherson) grenadieru pulks. Reiz karavīri mežā Bordžomi upes labajā krastā atrada minerālūdens avotu. Par atrasto avotu ieinteresējās pulkvedis P. Popovs (P. Popov). Viņš lika to iztīrīt, smelt pudelēs avota ūdeni un vest to pulkam. Pulkvedi mocīja kuņģa saslimšanas, tāpēc viņš pirmais pamanīja ūdens dziednieciskās īpašības. Viņš lika apjozt avotu ar akmeņiem un tuvumā uzbūvēt pirti un nelielu namiņu, kurā viņš varētu uzturēties.

1837. gadā Hersonas pulka vietā Bordžomi ieradās Gruzijas grenadieru pulks. Pulka ārsts Amirovs (Amirov) sāka pētīt avota ūdens sastāvu un īpašības. Tieši viņš pirmais nosūtīja ūdens paraugus uz Sanktpēterburgu un Maskavu.

1841. gadā Bordžomi avota ūdens jau bija tik slavens, ka cara vietvaldis Kaukāzā atveda uz Bordžomi ārstēties savu slimo meitu. Par viņas slimību nekas nav zināms, taču avota ūdens palīdzēja viņai atlabt. Tāpēc vietvaldis nosauca pirmo avotu savas meitas vārdā par Jekaterinas avotu. Otru avotu, kas tobrīd bija atrasts un labiekārtots, viņš nosauca savā vārdā par Jevgeņija avotu.

1850. gadā Bordžomi tika izveidots minerālo ūdeņu parks, bet 1854. gadā sākās pirmās pudeļu pildīšanas rūpnīcas celtniecība.

Pa to laiku vēsts par dziednieciskajiem avotiem jau bija izplatījusies visā Krievijā. Bordžomi pilsēta sāka augt. Tika celtas jaunas pilis un viesnīcas, iekārtoti jauni parki un laukumi. Nokļūšanu Bordžomi krietni atviegloja dzelzceļa atzarojums, ko 1894. gadā izbūvēja starp Bordžomi un Hašuri (Khashuri). Līdz tam cilvēki uz Bordžomi brauca zirgu vilktos faetonos, un ceļā no Tbilisi bija jāpavada aptuveni 8–9 stundas.

1894. gadā Mihails Romanovs (Mikhail Romanov) minerālo ūdeņu parkā uzcēla pudeļu pildīšanas rūpnīcu. Šajā rūpnīcā nu jau pasaulslaveno minerālūdeni „Borjomi” pildīja pudelēs līdz pat 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem.

1896. gadā tika atklāta pirmā stikla fabrika. Līdz 1950. gadam stikla pudeles veidoja stikla pūtēji.

1904. gadā „Borjomi” ražošanu daļēji mehanizēja. Stikla pudeles joprojām veidoja stikla pūtēji, taču minerālūdens tajās tika pildīts mehāniski. Tajā pašā gadā presē parādījās paziņojums par to, ka minerālūdens „Borjomi” tiek pārdots veseliem vagoniem. Ūdens pildīšana pudelēs strauji attīstījās – 1854. gadā no Bordžomi tika izvestas vien 1350 pudeles minerālūdens, bet pēc ražošanas procesa uzlabošanas 1905. gadā eksporta apjomi jau bija sasnieguši 320 tūkstošus pudeļu. 1913. gadā minerālūdens eksports pārsniedza deviņus miljonus pudeļu.

Gruzijas sovjetizācija nemazināja „Borjomi” popularitāti. Mainījās tikai sabiedrības elite un atpūtnieku statuss – Romanovu nomainīja Staļins, kuram arī ļoti garšoja minerālūdens „Borjomi”. Kremlī neviens pasākums nenotika bez „Borjomi”.

20. gadsimta sešdesmitajos gados iestājās „atkusnis” – „Borjomi” radās vēl viena iespēja iegūt atpazīstamību ārzemēs. 1961. gadā uz 15 valstīm, tostarp ASV, Franciju un Austriju, tika eksportēti 423 tūkstoši „Borjomi” pudeļu. 20. gadsimta astoņdesmitajos gados „Borjomi” pārdošanas apjomi sasniedza 400 miljonus pudeļu. „Borjomi” bija vispopulārākais minerālūdens Padomju Savienībā.

1990.–1995. gadā ražošanas apjomi ievērojami samazinājās Gruzijas iekšējo ekonomisko problēmu dēļ. Taču kopš 1995. gada, kad uzņēmums „Georgian Glass & Mineral Water Co. N. V.” atsāka „Borjomi” ražošanu divās pildīšanas rūpnīcās, ražošanas apjoms ir pieaudzis 40 reizes, un tagad šo dāsno Gruzijas dabas velti pazīst jau 30 pasaules valstīs.