„Borjomi” preču zīmes vēsture

Bordžomi minerālie avoti tika atklāti pirms vairāk nekā tūkstoš gadiem. Par to liecina septiņas akmens vannas, kas tika atrastas 20. gadsimta sākumā un ir attiecināmas uz mūsu ēras 1. gadu tūkstoša sākumu. Acīmredzot tolaik minerālūdeni izmantoja nevis dzeršanai, bet gan vannām. Vēlāk avoti ilgu laiku grima aizmirstībā, un to atrašanās vietas tika pamestas novārtā.

Otro elpu minerālajiem avotiem deva militārpersonas: 1829. gadā Bordžomi tika izvietots Hersonas grenadieru pulks. Reiz karavīri mežā Bordžomi upes labajā krastā atrada minerālūdens avotu. Par atrasto avotu ieinteresējās pulkvedis P. Popovs (П. Попов), kurš lika to iztīrīt, pildīt pudelēs avota ūdeni un vest to pulkam. Pirmais pagaršojis ūdeni, pulkvedis bija tādā sajūsmā, ka lika apjozt avotu ar akmeņiem un tuvumā uzbūvēt pirti un nelielu namiņu, kurā viņš varētu uzturēties.

Hersonas grenadieru pulks

1837. gadā Hersonas pulka vietā ieradās Gruzijas grenadieru pulks. Pulka ārsts Amirovs (Амиров) sāka pētīt avota minerālūdens sastāvu un īpašības. Tieši viņš pirmais nosūtīja ūdens paraugus uz Sanktpēterburgu un Maskavu.

Hersonas pulks

1841. gadā šis ūdens jau bija kļuvis tik slavens, ka cara vietvaldis Kaukāzā nosauca šo avotu savas meitas vārdā: par Jekaterinas avotu, bet otru avotu, kas tobrīd bija atrasts un tika labiekārtots, viņš nosauca savā vārdā – par Jevgeņija avotu.

Pirmais avots

1850. gadā Bordžomi tika izveidots Minerālo ūdeņu parks, bet 1854. gadā sākta pirmās pudeļu pildīšanas rūpnīcas celtniecība.

Minerālo ūdeņu parks

Pa to laiku vēsts par dziednieciskajiem avotiem jau bija izplatījusies visā Krievijā. Bordžomi pilsēta sāka augt. Tika celtas jaunas pilis un viesnīcas, iekārtoti jauni parki un laukumi. Nokļūšanu Bordžomi krietni atviegloja dzelzceļa atzarojums, ko 1894. gadā izbūvēja starp Bordžomi un Hašuri. Pirms tam cilvēki uz Bordžomi brauca zirgu vilktos faetonos, un ceļā no Tbilisi uz Bordžomi bija jāpavada aptuveni 8–9 stundas.

1894. gadā Mihails Romanovs Minerālo ūdeņu parkā uzcēla pildīšanas rūpnīcu. Šajā rūpnīcā nu jau pasaulslaveno minerālūdeni „Borjomi” pildīja pudelēs līdz pat 20. gadsimta piecdesmitajiem gadiem.

1896. gadā tika atklāta pirmā stikla fabrika. Līdz 1950. gadam stikla pudeles manuāli veidoja stikla pūtēji.

1904. gadā „Borjomi” ražošanu izdevās daļēji mehanizēt. Stikla pudeles joprojām manuāli darināja stikla pūtēji, taču minerālūdens tajās tika pildīts mehāniski. Tajā pašā gadā presē parādījās paziņojums par to, ka minerālūdens „Borjomi” tiek pārdots veseliem vagoniem. Ūdens pildīšana pudelēs strauji attīstījās – ja 1854. gadā no Bordžomi tika izvestas vien 1350 pudeles minerālūdens, bet pēc ražošanas procesa uzlabošanas 1905. gadā eksporta apjomi jau bija sasnieguši 320 tūkstošus pudeļu, tad 1913. gadā minerālūdens eksports pārsniedza deviņus miljonus pudeļu.

Gruzijas sovjetizācija nemazināja „Borjomi” popularitāti. Mainījās tikai sabiedrības elite un atpūtnieku statuss: Romanovu nomainīja PSRS augstākā vadība, kam arī ļoti garšoja šis ūdens. Kremlī neviens pasākums nenotika bez „Borjomi”.

20. gadsimta sešdesmito gadu „atkusnis” sniedza vēl vienu iespēju „Borjomi” gūt atpazīstamību ārzemēs. 1961. gadā uz 15 pasaules valstīm, tostarp ASV, Franciju un Austriju, tika eksportēti 423 tūkstoši „Borjomi” pudeļu. 20. gadsimta astoņdesmitajos gados „Borjomi” pārdošanas apjomi sasniedza 400 miljonus pudeļu. „Borjomi” bija vispopulārākais minerālūdens PSRS teritorijā.

Laika posmā no 1990. līdz 1995. gadam ražošanas apjomi ievērojami samazinājās Gruzijas iekšējo ekonomisko problēmu dēļ. Taču kopš 1995. gada, kad uzņēmums „Georgian Glass & Mineral Water Co. N. V.” atsāka „Borjomi” ražošanu, ūdens ražošanas apjoms būtiski palielinājās, un tagad šo dāsno Gruzijas dabas velti bauda jau vairāk nekā 40 pasaules valstīs.